Vakariņas bija ļoti sātīgas un garšīgas, kā nekā vecmāmiņas parasti
piebaro savus mazbērnus un viņu draugus, ja tādi ir līdzi. Es nezinu,
kas viņam biju, draugs, paziņa, vai vienkārša klaidone, bet man ar viņu
bija labi, lai gan kopā esam pavadījuši tikai vienu nepilnu dienu.
Paēduši un izrunājušies gājām nost no galda un palīdzējām sakopt
traukus, es tā nespēju vienkārši aiziet prom neko nepalīdzot. Bija jau
pavēls, apmēram deviņi vakarā, devāmies ārā pastaigāties. Man ļoti patīk
uzturēties laukos, skats apkārt ir ļoti skaists, nostājies lauka vidū
un griezies lēnām apkārt un redzi nelielus kalniņus, ieplakas, kokus,
tālumā govis ganās vēl un saule top sārtāka, tā lēnām riet un paliek uz
vakaru vēsāks. Man patīk kā izskatās horizonts, kad saule aust vai riet.
Man fotogrāfiju ar šāda veida skatiem ir daudz, un katrs manās acīs man
liekas unikāls.
Mēs staigājām un runājām, atgādina filmu, kad pustumsā pāris pastaigājas
un mēness apgaismo viņu smaidus un acu skatieni ir mirdzoši un mīloši,
vēl tikai pietrūkst mīļi uzlikta puiša roka uz maniem pleciem, apliktas
rokas manas ap viņa vidukli. Kādu gabaliņu pagājuši pēc tam devāmies
atpakaļ, aizgājām un atvadījāmies no vecvecākiem, sēdāmies mašīnā un
devāmies prom. Vecmāmiņa ar smaidu teica, lai dodamies vēl pie viņiem
ciemos, lai mēs abi braucam. Es pasmīnēju un nosarku, vismaz es jutos
sasarkusi.
Ārprāts! Cik stundas mēs kopā pavadījām, bet runājamā nepietrūka. Esam
iebraukuši jau pilsētā, ielas apgaismo laternas, veikaliņi visi jau
ciet, nakts dzīve pilsētā sākusies. Bet es nevēlējos iet uz klubiem, vai
kādu ballīti, es vēlos doties mājās un izbaudīt mierīgu vakaru, bet ne
jau viena... Viņš mani aizveda mājās, izkāpis no mašīnas pavadīja mani
līdz mājas durvīm. Nebija neveiklības sajūta, vai kā savādāk. Vēl pāris
vārdi, vienkārši atvadījāmies, pagriezos un devos augšup. Vēl ne,
nevēlos neko sasteigt. Bet es jau laikam sāku fantazēt, nav jau teikts,
ka viņš ko vēlas, varbūt viņu vēlāk vairs nemaz nesatikšu, vai varbūt
viņam rīt jau randiņš ar citu, vai varbūt viņš jau šovakar dosies uz
klubiņu un copēs meitenes. Katrā ziņā, tā nav mana darīšana. Devos augšā
pa trepēm un to visu biju pārcilājusi savās domās. Atslēdzu durvis un
devos vēl uztaisīt tasi tējas, ieslēdzu mūziku, pārģērbos ērtākās
drēbēs. Visas šīs darbības tika veiktas mehāniski, par tām nepiedomājot,
bet domājot par viņu, laikam tāpēc nejauši maizi ieliku ledusskapī un
divu cukuru karotīšu vietā iebēru četras. Jātaisa pa jaunam būs. Zvanīja
telefons.
Ieraudzījusi, kas zvana. Es biju pārsteigta, nezinu, celt vai necelt?
Vēlos sevi mocīt vai nevēlos? Pacēlu. „Sveika mazulīt! Kā jūties? Ko tad
Tu šodien tā mani atstāji?” viņš nelikās dusmīgs, biedējošs, viņš tāds
arī nekad nav bijis, arī tagad nav. Viņš turpina runāt savā patīkamajā
balsī. Es iekšēji sevi lamāju, kā tā var, pavadi dienu ar fantastisku
puisi, laiks paskrēja vēja spārniem, bija tik patīkami, un tad vakarā
piezvana viņš, par kuru es cerēju kādreiz. Priekš kam šie stūri
vajadzīgi. Es atbildēju viņam, runājāmies, kā agrāk, bet tā nedrīkst,
man jādusmojas uz viņu. Mans asums nekur nepazuda, es neatmaigu, bet tai
pašā brīdī alku pēc viņa.Es nezinu kā mēs tā aizrunājāmies, bet pēc 40
minūtēm viņš jau klauvēja pie manām durvīm. Viņš bija pie manis un viss
bija kā agrāk, tikai manī bija nedrošības sajūta neliela. Abi atradāmies
manā matracī lielajā, jo gultas man nebija, mēs pustumsā runājāmies,
izrunājām daudz ko, arī lietas, kuras aizskāra mani un viņš izstāstīja
savas sajūtas. Grimām atmiņās. Banāli. Mēs nemīlējāmies, šī nakts bija
tieši tāda pati kā mūsu pirmā kopīgā, kad mēs toreiz pārradāmies, pēc
romantiskām vakariņām pie jūras, pēc kurām sekoja pastaiga līdz mola
galam, tur pasēdējām un vērojām apkārtni, vējš bija paliels, pa ceļam
sastapām divus dzīvnieciņus, es domāju, ka tie sermuļi, katrā ziņā
viņiem ļoti līdzīgi tie bija. Viens bija balts, bet nākamais melns.
Varbūt šie abi mošķīši iekrāsoja mūsu likteni- sākumā viss būs gaiši un
saulaini, bet vēlāk tumši un drēgni. Pēc tam vizinājāmies ar mašīnu,
vienkārši braucām, kur acis rādīja, pēc pusnakts devāmies uz kafejnīcu,
kurš bija kā klubs, mūzika bija dzīvā, zaļumballes stilā. Iedzērām
nedaudz un devāmies padejot, es biju ar basām kājām, jo manas vasaras
čībiņas izjuka, dēļ ūdens, vēlā naktī devāmies pie Tevis, Tu nesi mani
līdz mašīnai. Kad ieradāmies, saklāji gultu, iedevi T-kreklu, ko uzvilkt
mugurā, un devāmies gulēt, vienā gultā, runājāmies, pieskārieni bija,
bet tie bija kautrīgi, it kā netīši. Tas viss bija naivi, patīkami un
nekas vairāk.
Tā nu mūsu nakts pie manis paskrēja un nolēmām, ka vēl nedaudz jāpaguļ,
jo Tev vēl agri jāceļas un jādodas treniņu vadīt. Es modos līdz ar Tevi,
lai gan es varu gulēt kaut visu dienu. Uztaisījām brokastis, pavadīju
Tevi līdz durvīm, mēs atvadījāmies, tad Tu pēkšņi apstājies, pagriezies
un lūkojies man acīs, es nevēlos, lai notiktu kaut kas pārsteidzošs, bet
Tu pienācis klāt, ļoti tuvu klāt, Tu neelpoji mierīgi, bet saraustīti,
ar kaisli. Noskūpstīji manu pieri un devies projām. Aizvēru durvis un
beidzot es varēju brīvi elpot.
Paņēmu savu telefonu, kuram biju atslēgusi skaņu vakarā un izlasīju
vakar pienākošo īsziņu :”Šī diena bija viena no manām patīkamākajām
dienām. Paldies Tev!”.
Jā, un tad es vairs neko nesapratu.
There are no comments yet.
Leave your comment, start the discussion!